Klasikas nodarbību nozīme!

“Skaistuma un veselības vienotība”

Priekšstatus par klasiskā skaistuma jēdzienu un tā vienotību ar veselību ir atstājusi senās Grieķijas kultūra, kur izstrādāti parametri klasiskā skaistuma etalonam gan sievietes, gan vīrieša augumam. Galvenais ķermeņa attīstības līdzeklis bija deja. Dejoja visi – profesionālie dejotāji mācījās dejot līdz 30 gadu vecumam; sportisti rūpējās ne tikai par veiklības un spēka attīstīšanu, bet arī par harmoniskām ķermeņa formām un skaistām kustībām.

Zināms, ka veicot vingrinājumus stingri reglamentētās noteiktās izvērstās pozīcijās, vienlaikus notiek pārmaiņas ļoti daudzās ķermeņa locītavās. Palielinās pēdu, ceļu, gurnu, plecu locītavu, visu mugurkaula skriemeļu lokanība. Palielinās mugurkaula un pakauša kaula locītavas amplitūda, kas parasti ir ļoti maza. Izstrādājas spēja izdarīt izolētas kustības akromiālā – atslēgas kaula locītavā, kas parasti izolēti nedarbojas.

Klasiskā baleta vingrinājumus, no kustību darba režīma viedokļa raugoties, var pieskaitīt pie statiski dinamiskiem, turklāt galvenokārt ar izometrisku darba režīmu, jo lielākā daļa muskuļu, kuros mainās sasprindzinājums, nepārvietojas. Ar trenētību pieaug ne tikai spēja attīstīt lielu muskuļu spēku un atkal tos atbrīvot, bet arī pieaug spēja regulēt muskuļu antagonistu un sinergistu sasprindzinājuma pakāpi, spēja smalki diferencēt kustības.

I.Dobrovoļskis, pētot spēka īpašību attīstīšanu jauktajos kustību režīmos, konstatējis, ka grupai, kas strādā ar statiski dinamiskā darba metodi, muskuļu tonuss paaugstinās par 4-10 miotoniem, bet, strādājot ar dinamisko darba metodi, tie paliek gandrīz bez izmaiņām. Viņš secina, ka sērijveidā izpildot izometriskos vingrinājumus, sekas no iepriekšējā sasprindzinājuma nespēj izzust sakarā ar īso muskuļu atbrīvošanās laiku un atkārtojoties notiek īslaicīga izometrisko sasprindzinājumu kulminācija. Viņš secina, ka šie vingrojumi ir labākie arī kā iesildošie, jo intensīvāk iedarbojas uz nervu muskuļu spriegumu, pēc tam efektīvāk un labāk ir iespējams izpildīt dinamiskos spēka vingrinājumus, piemēram, lēcienus. Arī baleta vingrinājumi notiek šādā režīmā, mainot muskuļu sasprindzinājumu uz minimālu laika sprīdi, pārejot no viena vingrinājuma uz otru.

J.Koteļnikovas pētījumi baleta vingrinājumu biomehānikā ļauj secināt, ka šie vingrinājumi efektīvi attīsta tiešos elpošanas muskuļus, tas ir, starpribu muskuļus, jo sakarā ar estētiskiem apsvērumiem dejotājiem elpošanas aktā nepiedalās netiešie elpošanas muskuļi (lielais krūšu muskulis, taisnais vēdera muskulis u.c.), jo pleci ir nolaisti, lāpstiņas savilktas, vēders ievilkts, fiksēts atslēgas kauls, lai veiktu izolētas roku kustības. Līdz ar to palielinās ribu izliekums, ribu skriemeļu izliekums, iztaisnojas mugurkaula izliekums krūšu daļā, kas veicina krūšu kurvja tilpuma palielināšanos.

I.Kaļiņina izdarot pētījumus Permas baleta skolas audzēkņiem vairākās vecuma grupās somatisko un veģetatīvo funkciju sfērās, nonāca pie secinājumiem – vingrojumu rezultātā pilnveidojas CNS un lokomotorās sistēmas funkcijas, sirds asinsvadu un elpošanas funkcijas, uzlabojas roku un kāju kinestēzija, saīsinās motorās reakcijas slēptais periods, uzlabojas sirds asinsvadu sistēmas reakcija uz fizisku slodzi, paaugstinās izturība pret hipoksiju. Konstatēts, ka baletskolas audzēkņiem izturība pret hipoksiju ir tādi pati kā sprinteriem, bet augstāka nekā peldētājiem un vingrotājiem.