Dzīvot un būt saskaņā ar dabu, tā ritiem ir augstākā no mūsu senču gudrībām. Saules un Mēness gaita noteica veicamos darbus un svinamos svētkus. Tas veidoja kalendāru latviskajā dzīvesziņā. Latviešiem gadskārta ir Saules gads – laiks, kurā Zeme vienu reizi aprit ap Sauli. Šajā laikā nemainīgi noteiktā secībā atkārtojas gan zīmīgas izpausmes dabā, gan katram laikam svarīgas gadskārtu svinības.
Jāņi ir vasaras pilnbrieds, augstākais punkts, aiz kura vasara jau sāk lēnām ritēt uz beigām. Vasaras saulgrieži iezīmē šķirtni gan pašā dabā, gan zemkopja darbā. Dabā tā ir garākā diena un īsākā nakts, kad Latvijas īsā vasara sasniegusi ziedēšanas pilnību. Zemkopim pirms Jāņiem pabeigti aršanas, sēšanas un ravēšanas darbi, bet pēc Jāņiem sākas ražas novākšanas laiks, kuru ievada siena pļauja.
Visas Jāņos plūktas zāles un puķes tiek sauktas par jāņuzālēm, un dienu pirms Jāņiem bieži sauc 
par zāļu dienu. Šajā laikā ievāktām zālēm un saknēm tiek piedēvēts īpašs dziedniecisks spēks, tās noder gan cilvēku, gan lopu ārstēšanā. Gandrīz visā Latvijā viena no svarīgākajām jāņuzālēm ir paparde, kas savu teiksmaino zelta (sudraba) ziedu atver tikai Jāņu naktī. To visi meklē, bet atrod tikai reti laimīgie, jo Jāņu nakts ir brīnumu nakts, kad var satikt pašu Laimes māti un Dieviņu staigājam, ieraudzīt naudu kaltējamies un, ja paveicas, – atrast papardes ziedu 😉
Jāņu zāles tiek pītas vainagos un kārtotas pušķos. Vainagus liek galvā visi svinību dalībnieki. Meitām un sievām piederas puķu vainagi, puišiem tos darina no ozola lapām un sīkiem zariņiem. Ar jāņuzālēm pušķo istabas, klētis, laidarus, akas, dzirnavas un citas zemnieka dzīvē nozīmīgas vietas, ar vainagiem grezno ganāmpulkus. Sētas, vārtu un istabu pušķošanai lieto meijas – jaunus bērziņus, ozolu un pīlādžu zarus.
Viskrāšņākā vasaras saulgriežu rota ir līgotnes – Jāņu dziesmas ar raksturīgo piedziedājumu – līgo, līgo! Vairāki tūkstoši dziesmu apdzied gan Sauli, gan Dieva dēlu Jāni, gan Jāņa tēvu un Jāņa māti (katras sētas saimnieki Jāņos ir Jāņa tēvs un Jāņa māte), gan jāņabērnus – visus svinību dalībniekus, kas līgodami staigā no mājas uz māju, apdziedādami un svētību nesdami gan ar savām dziesmām, gan pa ceļam plūktajām jāņuzālēm.
Apdziedāta tiek katra svinību norise, situācija 
un tai piederīgās lietas. Jāņu svinēšana nav iedomājama bez jāņugunīm, kas tiek iekurtas pirms saulrieta Zāļu vakarā un kurinātas līdz saullēktam Jāņu rītā. Jāņu svinībām saimniece sien sieru, bet saimnieks dara alu. Ar tiem cienā visus svinību dalībniekus. Ar siera rituli un alus kannu pie jāņabērniem nāk dabas un Dieva svētība, bet jāņabērnu dziesmas, dejas un rituāli, savukārt, nes svētību visam un visiem, kas tiek aplīgoti.