Nevieni mūsu svētki nenorit bez paaudžu paaudzēs krātām tradīcijām. Arī gada īsākajai dienai un garākajai naktij Ziemassvētkiem vai Ziemas saulgriežiem ir savas tradīcijas. Par latviešu raksturīgākajām tradīcijām tiek uzskatītas – pirtī iešana, deviņu ēdienu ēšana, kas nodrošina pārtikušu nākamo gadu, iešana budēļos, ķekatās jeb čigānos, bluķa vilkšana, zīlēšana un dāvanu dāvināšana.
Ziemassvētkiem gatavojoties, tīrīja un uzkopa māju, pēc tam to pušķoja. Mājā ienesa eglīti, kurai bija īpaša nozīme; vēsturiski tā nāk no senču dzīvības koka, ko ziemas saulgriežos ienesa namā. Ziemassvētkus senie latvieši svinēja trīs dienas – no 24.decembra līdz 26.decembrim. 24.decembra vakars bija ķūķa vakars, kad galdā goda vietā tika likta īpaša graudu biezputra, saukta par ķūķi jeb koču. Graudu ēdieni simbolizēja dzīvības procesu nepārtrauktību un cieņas izrādīšanu senčiem, kuru garu labvēlību šādā veidā svinētāji mēģināja iemantot.
Ziemassvētki tika sagaidīti ar bagātīgi klātu galdu, uz kura netrūka ne ēdienu ne dzērienu, tāpēc bez obligātā ķūķa, uz tā bija zirņi, pupas, cūkas šņukurs, putraimu desas, vistas cepetis, štovēti kāposti, sautēti kāļi un burkāni, krāsnī cepti kartupeļi, pīrāgi un apaļi rauši, kas simbolizēja sauli. Tradicionālais Ziemassvētku dzēriens bija medalus, ko mūsdienās vairs nevar redzēt uz svētku galda. Taču dzēra arī pienu uni paniņas. Obligāti uz galda atradās maize, sāls un uguns, kas solīja svētību nākamajam gadam. Galdu nedrīkstēja novākt visu Ziemassvētku nakti, lai nākamo gadu dzīvotu pārticībā.
Ziemassvētku pirts rituāls bija paredzēts, lai sagatavotu cilvēku gaismas uzvaras svētkiem. Pirts tika kurināta dienu pirms Saulgrieži atradās zenītā vai Saulgriežu dienas rītā. Pirtī ne tikai fiziski mazgājās, bet arī simboliski attīrījās no visa enerģētiski sliktā, kas pa gadu sakrājies un sagatavojās jauna veiksmīga enerģētiskā cikla uzsākšanai. Jeb citiem vārdiem sakot,- nomazgāja dvēseli baltu.
Ķekatās iešanai īpaši gatavojās – ļaudis gatavoja maskas, kas parasti līdzinājās tiem gariem, kuriem gribēja pielabināties. Viena no pazīstamākām senlatviešu ķekatnieku maskām bija lāča maska, jo cilvēki ticēja, ka lācis ar savu rūkšanu aizbaida projām visus ļaunos garus.
Ziemassvētku vakarā vīrieši ķērās pie virvēm un vilka bluķi gan pa savu sētu, gan no vienas mājas uz otru cauri visam ciemam. Bluķis tika īpaši izvilkts cauri tām vietām, kur atgadījušās kādas likstas. Bluķa vilcējiem sekoja trokšņojošu ļaužu pūlis, tādējādi aizbaidot ļaunos garus. Valdīja uzskats, ka tie īpaši sarosās saulgriežu laikā. Pēdējā no mājām bluķi ievēla speciāli šim nolūkam sagatavotos degošos salmos un sadedzināja. Līdz ar bluķi sadega visas pērnā gada neveiksmes, sliktās domas un darbi.
Izplatīta Ziemassvētku vakarā bija nākotnes zīlēšana. Tas bija vēl viens veids cīņai ar ļaunajiem gariem un veiksmes piesaistīšanai. Sevišķi ar zīlēšanu noņēmās neprecētās meitas, kas vēlējās uzzināt, kurš būs viņu izredzētais. Precinieku varēja mēģināt ieraudzīt, atmuguriski pieejot pie krāsns un caur kājstarpi tajā raugoties. Taču ne tikai meitas zīlēja savu nākotni.
Uz labu ražu cerot nākamajā gada, senie latvieši skaitīja zvaigznes debesīs; jo vairāk saskaitīja, jo labāka raža gaidāma. Vēl viens veids, kā tikt pie labas ražas, bija krustiņa izgatavošana no pīlādža, kurš pēc tam bija jāaprok rudzu laukā zem sniega. Bet, ja gribēja pie lielas nauda tikt, tad vajadzēja ņemt melnu kaķi un ar to klēpī apiet apkārt baznīcai. Un pilnīgi noteikti visi senlatvieši zīmēja baltu krustu uz durvīm, lai mošķi un ļaunie gari netiek mājā.
TRADĪCIJĀM BAGĀTUS UN PRIEKPILNUS ZIEMASSVĒTKUS ! ! ! 😉