Lieldienas ir pavasara saulgrieži, kas tiek svinēti par godu pavasara un saules atnākšanai. Mūsu senči svinēja šos svētkus, lai viss gads būtu svēts, mājās valdītu saticība un pārticība un visi būtu veseli un laimīgi! Ar rituālām darbībām mēģinām palīdzēt zemes atmodai un jau laikus ceram nodrošināt zemes auglību un veicināt tās svētību. 😉
Pavasara saulgriežu simbols ir ola, apzīmējot saules gaismu, jaunu dzīvību un pilnību. Neatņemama šo svētku tradīcija ir olu krāsošana, kad, tās ietītas dažādos zaļumos, garšaugos un vārītas sīpolu mizās, mellenēs vai upeņu sulā, pārtop par krāšņiem mākslas darbiem. Senlatvieši ticēja, ka šis process veicina labu satikšanu ģimenē. Lieldienu rītā saimnieks ņem vienu olu un sadala to tik daļās, cik saimes ļaužu – lai saime turas kopā.
Šis ir dabas atmodas laiks, kad tā atgūstas no ziemas miega, pilna možuma un enerģijas, spējot ar to dalīties arī ar mums. Lieldienu rītā ir agri jāceļas, lai redzētu, kā saulīte rotājas, un jāmazgājas tekošā ūdenī, kas tek pret sauli. Tas ir maģisks šķīstīšanās rituāls, kas palīdz iegūt možumu, gaišu prātu, veselību un skaistumu. Ja grib, lai vaigi zied kā rozes – pirms saullēkta jāapēd vismaz 13 dzērvenes.
Ola ir saules simbols, ko jau no seniem laikiem uzskatījuši par stiprinājumu un maģisku līdzekli 
dzīvībai un auglībai, un arī dzīvnieku auglības iemiesojums. Pavasara saulgriežos it īpaši pastiprinās šis auglības spēks. Ar olām Lieldienās saistītas daudz tradīciju un rotaļu. Sens ticējums vēsta, ka tam, kuram ola ir visstiprākā – ilgi dzīvos! Tas, kurš uzvar kaujā, patur sakauto sev, lai vēlāk redzētu un izvērtētu, kurš bijis visveiksmīgākais. Taču, ja tās sanākušas īpaši skaitas un ir žēl tās sasist, ar olām šajā dienā mēdz arī mainīties. Olas nedrīkst ēst bez sāls, savādāk vasarā daudz melos.
Olu ripināšanā piedalās neierobežots dalībnieku skaits, katrs ar savām Lieldienu olām. Spēlē nepieciešama īpaši sagatavota renīte vai neliels nolaidens uzkalniņš. Spēlētāji pēc kārtas ripina pa olai. Ola ripojot var skart kādu no jau noripinātajām olām. Tad ripinātājs savāc savu un visas skartās. Ja ola ripojot citas olas neskar, tad īpašnieks to zaudē.
Lieldienas rotaļa ir arī “Sietiņa dzīšana”. Rotaļas iesācējs paņem lakatu, sagriež to grīstē un, citus dzenādams, mēģina kādam iesist. Kāds no rotaļniekiem jautā: “Ko tu dzen?” – “Sietiņus dzenu”. – “Cik augstu sietiņš?” – “Deviņas jūdzes”. Tiklīdz to izsaka, visiem jābēg. Kam dzinējs iesit, tam jāiet viņa vietā.
Rotaļā “Šikutēni, šekutēni” dalībnieki sasēžas aplī katrs uz sava krēsla. Pa vidu staigā vadītājs ar rungu rokā. Viņš sauc: “Šikutēni, šekutēni, Vārnēni, krauklēni!” Nostājies pie kāda rotaļnieka, viņš ar rungu sit pa grīdu. Šim dalībniekam tūlīt jāceļas, jāpieķeras pie vadītāja, jāiet viņam līdzi un arī jāskaita pantiņš. Nākamais izsauktais rotaļnieks pieķeras iepriekšējam, līdz beidzot visi ir saķērušies virknē. Negaidot vadītājs nomet rungu zemē un pats mēģina apsēsties uz kāda krēsla, arī citi dara to pašu. Kurš paliek bez vietas, tas kļūst par vadītāju.
Lieldienās kārtīgi jāizšūpojas, lai vasarā odi un dunduri nekož, un turpmākais gads būtu veiksmīgs un laimīgs! Šajos svētkos pieņemts šūpoties arī tāpēc, lai izklīstu mākoņi un nebūtu lietaina vasara, kā arī, lai nākamajā gadā nenāktu miegs!