Pēc astronomiskā kalendāra 21. jūnijā iestājas Vasaras saulgriežu laiks, kad tiek svinēta visīsākā nakts un visgarākā diena. Daba ap saulgriežu laiku ir pilnā plaukumā un saule savu enerģiju dāvā visdāsnāk – ”visa laba Jāņu zāle, kas zied Jāņu vakarā” 😉
Līgo vakaru un Jāņus var uzskatīt par vislatviskākajiem svētkiem, kurus Latvijā oficiāli svin 23.un 24.jūnijā. Jāņi ir vienīgie plaši svinamie svētki, kuru rituālajā izpildījumā vēl joprojām saglabājušās senas mūsu senču tradīcijas. Svētku pamatā bija pagāniskas tradīcijas, saistītas ar zemkopību, zemes auglības un saules kultu.
Vasaras saulgriežu rituāli ir saistīti ar uguni un ūdeni, kam šai naktī piemītot dziedinošs spēks. Tāpēc jāpeldas ezeros un upēs, kas tek pret sauli, vai jāvārtās rīta rasā. Jāņuguni jādedzina pēc iespējas augstākās vietās, jo ticējumi vēsta, ka uguns nes svētību tik tālu, cik tālu redzams tās spīdums. Uguns jāaizdedz saulrietā un jāuztur degot līdz pat Jāņu dienas rītam. Tāpēc arī pazīstami ticējumi, ”kas gulēs Jāņu nakti, gulēs visu vasariņu”. Jāņu gaismā pabijušie cilvēki, tāpat kā apspīdētie lauki un tīrumi, iegūstot spēku un auglību. Lai ”saule grieztu zelta riņķi Jāņa tēva pagalmā”, tad Saules simbolu – degošu uguns rituli laida no kalna lejā upē vai ezerā.
Vainagi ir viens no raksturīgākajiem un būtiskākajiem vasaras saulgriežu elementiem. Tradicionāli Jāņa tēvam galvā liek ozolu vainagu, Jāņa mātei – puķu vainag. Īpaša vainagu pīšana ir jaunām meitām. Viņām esot jāpin trejdeviņu ziedu vainadziņš, liekot no katra zieda pa trim ziediņiem kopā, pinot ciešā pīnē, novietojot pamīšus ziedus ar īsiem un gariem kātiem. Pēc Jāņiem vainagus jāizžāvē un jāglabā līdz nākamajiem Jāņiem, lai tos sadedzinātu Jāņu ugunskurā, līdz ar to sadedzinot neveiksmes un nelaimes.
Dziedāšanu jeb līgošanu jāturpina visu cauru nakti līdz saules lēktam vai nu pie Jāņu uguns, vai arī līgotāji iet no mājas uz māju. Burvestību, noslēpumu un mīlestības pilnā Jāņu nakts ir īstā reize nākotnes zīlēšanai. Īpaša ir mīlestības maģija, kas saistīta galvenokārt ar precībām. Turpmāko precēties vēlētāju likteni var pareģot gan pēc Jāņu nakts sapņiem, gan vainaga, gan ezera ūdens. Piemēram, Jāņu naktī meitām jāskatās ezerā, tad tā ūdenī redz precinieku nākam. Vēl parastāks nākotnes zīlēšanas veids ir vainagu mešana ozolā – cik reižu vainags nokrīt, tik gadu vēl jāgaida uz precinieku.
Jānīts brauca katru gadu,
Atved zāļu vezumiņu,
Še saujiņa, te saujiņa,
Lai zied visa pasaulīt.